Īsās brīvdienas Stambulā
25
Stambulai ir sava skaņa, garša un smarža. Šī miljonu pilsēta neatstāj vienaldzīgu. Lai to patiešām izgaršotu, ar vienu reizi vien nepietiks. Tiem, kam tā iepatīkas, ir gatavi braukt atkal un atkal. Tā kā sevi noteikti varu pieskaitīt pie tiem, kam ļoti patīk Stambula, es tur viesojos jau vairākas reizes. Stambula ir cita pasaule un to nevar salīdzināt ar Turcijas kūrortiem. Tādēļ, pirmajam ceļojumam ideāli būtu doties garajā nedēļas nogalē, kas labi sakrīt ar piedāvātajiem lidojumiem no Rīgas. Viesnīcu cenas lielpilsētā ir draudzīgas, tādēļ, četru vai piecu dienu ceļojums ar tik daudz iespaidiem, ko var sniegt Stambula, līdzināsies kārtīgam atvaļinājumam.
Kur dzīvot Stambulā?
Stambulā, līdzīgi kā dažās citās pilsētās, ir būtiski, kurā daļā izvēlēties viesnīcu. Pilsēta nosacīti ir sadalīta 2 daļās – jaunajā un vēsturiskajā. Attiecīgi, tiem, kas vēlas vairāk laika veltīt dažādu mošeju, piļu un lielā tirgus apskatei, vajadzētu apmesties vēsturiskajā daļā - Sultanahmet. Taču tiem, kas vēlas baudīt nakts dzīvi un iepirkties, jaunajā. Lai gan abas daļas atrodas tikai dažu kilometru attālumā viena no otras un tādam kārtīgam staigātājam tas ir nieks, tomēr pret vakaru, kad nostaigāti jau desmiti kilometru, tajā visā zināma ērtība ir. Arī emocionāli, manuprāt, dzīvošana vienā vai otrā daļā ir atšķirīga. Satiksme pilsētā ir ļoti ērta un loģiska – tādēļ pārvietošanās starp veco un jauno pilsētu ir ātra, izmantojot tramvaju, metro vai taxi. Taču man vislabāk patīk iet ar kājām, kopā ar manu neatņemamo ceļabiedru Tom Tom, kas palīdz orientēties svešās pilsētās, pasakot, cik ilgu laiku aizņemtu viena vai cita galamērķa sasniegšana ar auto un kājām.
Turcijas virzība uz Eiropu jau 1928. gadā
Manuprāt, Stambulas apskati būtu jāsāk no vēsturiskās daļas. Kaut vai tā vienkārši, klīstot pa ielām un sajūtot, ar ko elpo pilsēta. Iejūkot pūlī, šaurajās ieliņās turpat pie Bosforas līča un ieklausoties mošeju saucienā uz lūgšanu – tā ir garša, kas man ir iespiedusies atmiņā visvairāk.
Domāju, ka Stambula ir tāds kā pirmais pieturas punkts, lai dotos izpētīt šo pasaules daļu. Tā ir gana austrumnieciska, ja ienirstam tirgus rajonā un gana moderna un eiropeiska, ja nokļūstam debesskrāpju rajonā. Pati pilsēta ir kā Turcijas spogulis, kur daļa valsts iedzīvotāju dzīvo saskaņā ar senajām tradīcijām, liekot sievietēm aizklāt sejas, valkāt melnās drēbes un pakļauties - un tā ir jaunā un modernā sabiedrība, kas domā par iekļaušanos Eiropā. Raugoties pagājušā gadsimta vēsturē, jau 1928. gadā Turcija iezīmēja savu ceļu it kā uz rietumiem, pieņemot, ka rakstība būs ar latīņu alfabēta burtiem.
Obligātā programma, kas jāredz Sultanahmet daļā
Kaut kā tā sagadījās, ka katru reizi Stambulā viesojos laikā, kad Rīgā bija gana vēss, tāpēc mana pilsētas izbaudīšana ik dienu sākās ar lielu prieku par sauli, kas sildīja krietni vairāk kā mājās. Tāpēc nesteidzīga pasēdēšana parkā pie Zilās mošejas un apkārtējo vērošana, varētu būt gan labs dienas iesākums, gan atelpas brīdis, apskatot mošejas un pilis. Vēsturisko daļu noteikti ir vērts apmeklēt kopā ar gidu, lai gūtu ieskatu Turcijas vēsturē un reliģijā, kas, iespējams, pat palīdzētu labāk izprastu šo valsti. Turcijas vēsture ir ļoti bagāta – Osmaņu impērija, kas sevī ietvēra romiešu un islama tradīcijas, ilgus gadsimtus ir valdījusi pār lielām teritorijām, tādejādi, veidojot savu kultūru, ietekmējoties no citām. Un tieši šis sajaukums un bagātība ir tas, ko man gribējās izjust un saprast visvairāk.
Hagia Sophia ir mošeja ar senu vēsturi, celta mūsu ēras sākumā, un kopš 1935. gada ir muzejs, kurā tikai pirms trim gadiem ir iekārtota arī lūgšanu istaba. Lai izjustu un saprastu, ko nozīmē lūgšanas, uz kurām 6 reizes dienā noteiktos dienas laikos aicina minaretu skaļruņi, ir jādodas uz Zilo mošeju. Mošejā var iekļūt gan pa centrālo ieeju, gan sānu daļu, kurā atrodas vairāki ūdens krāni, kurus vietējie izmanto, lai pirms lūgšanas nomazgātu seju un kājas. Ieejot mošejā, āra apavi ir jāatstāj ārpusē maisiņā, jo mošejas iekštelpas ir klātas ar paklājiem. Ir grūti aprakstīt to majestātiskumu, bagātību un īpašās sajūtas, kas rodas aplūkojot Zilo mošeju, tas ir jāizbauda.
Ja abas iepriekšminētās mošejas liecina par reliģisko dzīvi senatnē, tad Topkapi pils par sadzīvi, kā valdnieki tur dzīvojuši 400 gadus simtos istabu kopā ar savām konkubīnēm, sievām, bērniem un kalpotājiem. Tā kā pils atrodas kalnā, no tās dārziem un terasēm paveras skaists skats uz līci un pilsētu. Atelpu pēc pils apmeklējuma var rast Gülhane parkā, kas kādreiz bija atvērts tikai pils apmeklētājiem, bet tagad ir pieejams visiem jaukām pastaigām, mielojoties ar svaigi ceptiem kastaņiem, kurus var nopirkt pie pils vārtiem.
Lielajā tirgū (Grand Bazar) var viegli apmaldīties
Lai nebūtu par daudz reliģijas un vēstures, atelpai var doties uz turpat - pāri ielai esošo Lielo tirgu. Tas senajā pilsētas daļā aizņem patiešām lielu platību. Daļa no tirgus, kas atrodas zem jumta senā ēkā, kurā var nopirkt, sākot no skaistiem nacionāliem traukiem, tērpiem, lakatiem austrumu dejām, somiņām, zelta izstrādājumiem, kurpēm, mūzikas diskiem un ko vien var iedomāties, līdz pat gardām pusdienām nelielā pankūku kafejnīcā, kur galvenokārt ēd vietējie. Nevarētu teikt, ka šajā daļā iepērkas vien tūristi, taču Grand Bazar to ir daudz. Patiešām aizraujoties, aplūkojot preču klāstu, ir viegli apmaldīties, ja esiet tur pirmo reizi. Tirgum ir vairākas izejas, kas ved uz dažādām senās pilsētas daļām. Vairākas no tām ļauj turpināt tirgus apskati, jo arī ārpus senās ēkas ir mūsu centrāltirgum līdzīgas bodītes, kurās iepērkas Stambulas nabadzīgākie iedzīvotāji. Lielajā tirgū var iegādāties gardus sierus, ko var aizvest mājās, kā arī žāvētos augļus, riekstus un garšvielas. Ja ēdamlietām cenas ir noteiktas un tās var nopirkt pat tie, kam nepatīk kaulēties, tad pie pārējiem pirkumiem gan var tikt kaulējoties. Tirgotāji labprāt nosauc cenu, kas ir vismaz par 50% dārgāka, nekā tā, par kuru tie ir gatavi to pārdot.
Pāri tiltam
Par vecās pilsētas vārtiem var uzskatīt Galata tiltu, kas savieno abas pilsētas daļas. Taču tas nav vienkārši tilts – uz tā var pavadīt pat vairākas stundas. Tilta gājēju daļu ir aizņēmuši desmitiem makšķernieku, kas ikdienas tur ķer zivis. Nevarētu teikt, ka bez rezultāta. Makšķernieka spainīšos pēc dažu stundu darba iegulst ne viena vien zivs. Tilta apakšā abās pusēs ir iekārtoti vairāki desmiti krodziņu, kas piedāvā nobaudīt kādu dzērienu, raugoties uz Bosforas līci un kuģīšiem, kas no turpat esošās piestātnes vizina gan vietējos, gan tūristus. Tā kā zem tilta esošie restorāni tur pat vien kūpina klientu pasūtītās zivis, tad iešana gar tiem var padarīt vāju ikvienu, kam garšo, piemēram, tikko kūpinātas reņģītes. Tiem, kas vēlas apskatīt, kādas zivis ir nopērkamas Stambulā, var iegriezties zivju tirgū, kas atrodas pie paša tilta upes malā jaunajā pilsētas daļā.
Nonākot pāri tiltam, ir divas iespējas, kurp doties – uz pazemes tramvaju, lai nonāktu Taksim rajonā, kur atrodas jau jaunā pilsēta ar veikaliem, kafejnīcām mūsdienu izpratnē, vai, turpināt pastaigu paralēli Bosforas līcim caur Kabatas rajonu virzienā uz lielo tiltu – Ortakoy rajonu.
Dolmabače pils dārgumi
Pavisam atšķirīga no Topkapi pils ir Dolmabače – daudz eiropeiskāka – celta rokoko un baroka stilā. Savā ziņā tā varētu līdzināties Versaļai Francijā. Dolmabačes pili ir vērts skatīt ne tikai no ārpuses, lai izstaigātu kopto dārzu, redzētu godasardzi un skaistu skatu uz Bosforas līci, taču arī pils dārgumi ir tā vērti, lai pusotru stundu tur pavadītu kopā ar gidu, bez kā pils apskate nav iespējama. Greznība un izsmalcinātība – tie ir pils raksturlielumi. Lai gan pati esmu gana skeptiska pret skaistajām un saķemmētajām pilīm, kas daudz neatšķiras viena no otras, taču ekskursijas pēdējā zāle Dolmabače pilī pat mani neatstāja vienaldzīgu. Tiem, kas vēlas apskatīt pili, ir noteikti jāpārliecinās par darbalaiku, jo pils nav atvērta katru dienu un pēdējie apmeklētāji tur tiek ielaisti plkst. 15.
Grillētas zivis un galda spēles
Ja jau pastaigu virziens uzņemts gar Bosforas līci, tad droši var doties tālāk – uz Ortakoy rajonu, kas atrodas pie lielā vanšu tilta. Kādreiz šī vieta ir bijusi mazs zvejnieku ciemats, kas šodien ir pārvērties par rajonu, kur pulcējas daudz jaunieši, brīvdienās ģimenes ar bērniem, lai pasēdētu krodziņos, uzspēlētu kādu galda spēli, apēstu tikko grillētas zivis un vienkārši pavadītu laiku kopā. Šī ir vieta, kur tūristi praktiski neiegriežas, jo atrodas pietiekami tālu no galvenajiem apskates objektiem. Ortakoy var pavadīt laisku pēcpusdienu Bosforas līča krastā krodziņā ar skatu uz Ortakoy mošeju, vērojot, kā atpūšas stambulieši, vienlaikus malkojot saldo turku tēju.
Atpakaļceļā, dodoties uz centru ir jauks parks - Yildiz, kas pirmajā mirklī šķiet ļoti nolaists un nesakopts, taču uzkāpjot kalna galā paveras pavisam cits skats – liels dīķis ar strūklakām, gulbīšiem, tējas namiņiem, skaistām takām un soliņiem, kur piesēst pēc lielā kāpiena. Ja vēlaties izstaigāt parku un doties atpakaļ uz centru, tad ir jāizmanto izejai tie paši vārti, pa kuriem ienācāt.
Dzīvīgākā Stambulas iela
Ja atgriežamies pie tilta, kas ir tāds kā orientieris starp pilsētas daļām, tad blakus tiltam Beyoglu daļā ir pazemes tramvajs tunelī, ar kura palīdzību var nonākt jaunajā pilsētas daļā, kuras celtniecība sākās 19.gadsimtā kā eiropeisks diplomātu rajons. Lai nesteidzīgi izstaigātu Beyoglu rajonu, uzkāptu Galata tornī, kas ir viens no Stambulas simboliem, iegrieztos beķerejās nobaudīt austrumu saldumus, ieskatītos veikalu skatlogos un iepirktos, vajadzētu atvēlēt pēcpusdienu. Istiklal Caddesi ir dzīvīgākā Stambulas iela, kas savieno tuneli ar Taksim laukumu. Nedaudz vairāk kā puskilometru garo ielu var apskatīt, braucot ar senlaicīgu tramvaju vai pastaigājoties kājām. Šajās neoklasikas, neogotikas, art nouveou stila ēkās gājēju ielas abās pusēs un šķērsielās ir daudz restorānu, kafejnīcu un veikalu, kuros galvenais klientu pieplūdums ir pievakarē no 16 – 20. Istiklal Caddesi ielas galā atrodas Taksim laukums, kas ir liels transporta mezgls, kā arī vieta, aiz kuras sākas 20 gadsimta Stambula.
Turpat Taxim rajonā, ielās, kas ir paralēli Istiklal Caddesi, var doties meklēt bārus un diskotēkas, kurās jautri pavadīt laiku mūzikas ritmos.
Nākotnes Stambula dažu metro pieturu attālumā
Turpat Taxim laukumā atrodas metro, ar kuru vien pabraucot 4 pieturas līdz 1 Levent, var nonākt 21. gadsimta Stambulā – ārkārtīgi modernā pilsētas daļā ar debesskrāpjiem, iepirkšanās centriem, dažādiem saloniem un citiem modernās pilsētas atribūtiem. Levent ir pilsētas galvenais darījumu rajons.
Par Levent rajonu es neko nezināju pirms tajā nonācu. Bija tumšs, un izkāpjot no pazemes metro un ieraugot teju Ņujorkas cienīgas skatus, mani pārņēma mirkļa apmulsums. Jā, ko tādu nebiju gaidījusi. Taču pārsteigumi turpinājās – patīkams iepirkšanās centrs ar lielu restorānu un kafejnīcu stāvu manu labsajūtu tikai vairoja.
Svaiga gaisa malks Princešu salās
Šajā vietā es varētu arī beigt savu stāstu par programmu Stambulai nesteidzīgām četrām – piecām dienām, ja vien, otro reizi esot Stambulā, nebūtu devusies izbraucienā ar kuģīti uz tuvējām Princešu salām. Marmaras jūrā, nedaudz vairāk kā stundas braucienā ar kuģīti, atrodas 4 salas, kurās stambuliešiem ir vasaras mājas, lai nedēļas nogalēs tie varētu peldēties, sauļoties un baudīt zaļo dabu. Princešu salu apmeklējums varētu būt tāda laba dienu gara atelpa pēc dažām dienām, pavadītām pilsētā, apskatot pilis un mošejas. Salas princešu vārdus ir ieguvušas vēl Bizantijas laikos, kad turp tika sūtītas trimdā princeses.
Izbrauciens uz salām sākas ar nelielu, sagrabējuša izskata kuģīti, ar kuru pārsvarā pārvietojas vietējie – ar lielām somām, gluži vai kā mēs, dodoties izbraucienā ar vilcienu uz Jūrmalu. Kuģīti iekāpj arī kāds vietējais ar lielu paplāti pilnu ar svaigi ceptiem maizes kriņģeļiem, kas tā smaržo, ka teju var atturēties tos nenopērkot.
Salas, kurās praktiski nav auto
Buyukada ir pirmā sala, uz kuras ir vērts piestāt. Dažu stundu patīkama pastaiga pa mežu, atpūta jūras krastā un iestiprināšanās krodziņos un beķerejās varētu būt programma priekšpusdienai. Šo salu nosacīti varētu sadalīt 3 daļās – neliels centrs ar kafejnīcām, zaļā zona un liels privātmāju rajons. Ja visu gadu uz salas dzīvo kādi 7000 cilvēki, tad vasarās iemītnieku skaits desmitkāršojas. Vēl ir būtiski atzīmēt, ka salā nav atļauts braukt ar auto transportu, tas ir ļoti ierobežotā daudzumā, tādēļ, nogurstot, var kādu gabaliņu izbraukt zirgu pajūgā. Lai arī visas princešu salas ir tāds kūrorta rajons, te nav nedz skaistu un lielu viesnīcu, nedz saķemmētas vides. Tieši otrādi – te var atrast daudz interesanta savā vienkāršībā.
Heybeliada ir lielākā sala, par kuru man gribas teikt pagātnes greznības paliekas. Skaistas koka un mūra ēkas celtas vēl 19
. gadsimtā, taču diemžēl vairums no tām pussabrukušas un ārkārtīgi kritiskā stāvoklī. Taču, neraugoties uz to, seno laiku šarms noteikti nav zudis, tikai ir nepieciešamas paprāvas naudas summas, lai tās atjaunotu un uzturētu. Staigājot pa šīs salas ielām, manas izjūtas rada analoģijas Mežaparka vai Jūrmalas greznajai arhitektūrai 90to gadu sākumā, kad tikko, tikko saimnieki atguva savus namus, lai tos restaurētu. Tā kā Heybeliada ir lielākā sala, tad arī proporcionāli tajā ir vairāk mazo bodīšu, krodziņu, lai ieturētu maltīti un pasapņotu, kā šī sala izskatītos, ja tiktu savesta kārtībā.
Ceļojuma pēcgarša
Stambula man ir īpaši tuva pilsēta, jo ik reizi ceļojuma pēcgarša ir vēlme braukt atkal, lai vēlreiz izietu caur lielo tirgu, pavizinātos ar kuģīti pa Bosforas līci, apēstu garšīgi kūpinātas reņģītes, iegrieztos Gloria Jeans Cafe nobaudīt ārkārtīgi gardu kafiju, kūkas un kādu turku saldēdienu.
Taču tiem, kas vēl nav bijuši Stambulā un šaubās, vai tā ir pilsēta, kurp doties, ieteikšu pamēģināt un tad saprast, vai gribas atgriezties vēlreiz, vai arī doties tālāk, apskatīt Kapadokiju un citas Turcijas daļas, kuras miniatūras formātā var apskatīt Stambulā Mini Turcijas atrakciju parkā, kas kalpotu kā iedvesmas avots tālākiem ceļojumiem pa šo vēstures un kultūras bagāto valsti. Taču pagaidām iesaku ieskatīties Vanilla Travel piedāvātajā 5 dienu ekskursijā pa Stambulu, un tad – kas zina... varbūt radīsies vēlme Turcijas apceļošanai.